Uz papīra viss ir kārtībā – sadarbošanās rullē (definēsim to kā mītiņus, sapulces, prāta vērtas, darba sesijas, tīklošanos, obligāto sociālizēšanos). Arī dzīvē bieži tā izdodas, jo, saliekot galvas kopā, mēs spējam kļūt par īstu intelektuālu spēkstaciju. Jo vairāk risinājumu kādai problēmai mēs atrodam, jo lielāka iespēja ieraudzīt tā dēvētos “aklos punktus”, atrast labākus radošos piedāvājumus un mazināt kļūdu risku. Vai ne? Loģika šeit ir neapgāžama. Taču tik vienkārši tas nav – dažādu pētījumu rezultāti nedod viennozīmīgi pozitīvu atbildi par labu komandas sadarbībai.
Izrādās tik populārās prāta vētras īstenībā grauj radošumu. Un, pie tam, pieaugot grupas dalībnieku skaitam, ideju piedāvājums un to kvalitāte strauji krītas. Iemesli, kāpēc prāta vētras kā metode nestrādā ir grupas dalībnieku dabiskais slinkums, slēpšanās aiz citu mugurām, citu atdarināšana, sava viedokļa vērtīgumu pazemināšana vai vispār tā pazaudēšana, padošanās vairākuma spiedienam. Taču – nebēdā, rīko prāta vērtas virtuālām grupām – tās strādā ļoti labi. Un kā teicis Marsels Prusts (gan attiecībā uz lasīšanu) “komunikācijas brīnums atrodas pašā vientulības viducī” (miracle of communication in the midst of solitude), tad nu internets ir tā ideālā vieta, kur tas var notikt.
Palūkosim uz akadēmiķu atklājumiem attiecībā uz sadarbošanos:
1. Sadarbošanās vairo viltus pārliecību. Vēl kāds pētījums ir atklājis sadarbības tumšo pusi, proti, kad mēs strādājam komandā, lai pieņemtu kādu lēmumu, mēs kļūstam pārlieku paļāvīgi uz kolektīvās domāšanas pareizību. Pašpārliecības uzplaukumu strādājot komandā mēs iegūstam caur īslaicīgu uzmundrinājumu. Tas savukārt mūsu spriedumus var padarīt pārāk optmistiskus. Tāpat mēs varam kļūt pārāk noraidoši pret ārēju ( ne mūsu grupas savāktu) informāciju, kas neļauj mums pieņemt pašus labākos lēmumus.
2. Sadarbošanās “spiež” mūs saskaņot viedokļus. Daudzas komandas saskaras ar lēmuma pieņemšanas izaicinājumu, pat neiespējamu misiju – izvēlēties starp komandas darba kvalitāti un darba vides attiecību kvalitāti. Pētījumi pierāda, ka grupas locekļi ir tendēti pieņemt vairākuma viedokli pat gadījumos, kad viņi ir pārliecināti, ka vairums kļūdās.
3. Sadarbošanās veicina slinkošanu. Noteikti esi piedalījies sanāksmēs, kur esi vienīgais, kas tai sagatavojies. Tad cilvēki piedzīvo tā devēto sociālo slinkumu – cilvēku tieksmi ieguldīties mazāk, ja zini, ka esi daļa no komandas. Vairums cilvēku šajā gadījumā priekš sevis pieņem, ka vienmēr būs kāds, kas uzņemsies iniciatīvu.
Sadarbošanās cena
Ir vēl kāda slēpta sadarbošanās problēma – un tas ir stress, augsts asinspiediens un sirdsritma traucējumi., u.t.t.. Vairumam cilvēku konferences zvani, prezentācijas, pat kolektīvie e-pasti darbojas kā klusie slepkavas ar neredzamo, bet augsto cenu zīmi. Ekonomisti šo pavadošo stresu sauc par nākotnes iespēju izmaksām. Daudzās organizācijās ir jārēķinās – jo augstāk tu kāp hierarhijā, jo biežāk tev jāsadarbojas ar citiem. Un tāpēc, jo augstāk tu esi, jo augstāks ir tavs atalgojums, un neaizmirsti – tajā ierēķināts arī “emocionālā stresa progresīvais nodoklis”!
Kāpēc tad mēs esam aizrāvušies ar metodi un pieeju, kas ir tik sāpīga un tik neproduktīva? Daļēji tāpēc, ka tas ir organizāciju rituāls un ieradums, un daļēji – jo organizācijas tai tic. Un arī tāpēc, ka mūsu prāti to ir jau pieredzējuši un šo to iemācījušies, tā ir sava veida komforta zona. Jo ir taču tik viegli justies noderīgam, radošam, produktīvam, kad esi daļa no tā, kad klausies citu idejas, dod tām savu vērtējumu. It īpaši, ja salīdzinam ar sevi, kurš sēž pie galda, blenž datorā un stundām neko nevar uzradīt!
Kad sadarbošanās izdodas!
Atšķirīgas kompetences
Sadarbība ir visefektīvākā, kad komandā ir dalībnieki ar atšķirīgām kompetencēm, viņi papildina, nevis atkārto viens otru. Ja komandā daudziem ir vienādas prasmes un komptences, tad sākās cīņa par varu.
Lomu sadale
Sociāla slikošana nav nenovēršama, tā notiek tad, kad komandas dalībniekiem pienākumi ir neskaidri, kad nav saprotams, kur sākas viena un kur beidzas otra loma. Sarunu vai sadarbības sākumā norobežojot katra lomu, ikviens iegūst jēgu, virzienu un piederības sajūtu.
Mājas darbi
Visbiežāk radošās idejas rodas vienatnē, tautā dēvētajās smagajās radošajās mokās. Tāpēc mītiņus, sanāksmes jaizmanto nevis ideju radīšanā, bet to vērtēšanā.
Ir līderis
Ir kāds, kas visu redz, redz tālāk un arī miglā, kas tic, iedvesmo, uzmundrina un nesāpīgi to visu stūrē.
Iedvesmas avoti: šeit
